Tavas ikdienas dzīves saturs
Cik stundas dienā tu pavadi pie televizora ekrāna? Cik pie datora? Cik aiz automašīnas priekšējā stikla? Aiz šiem trīs ekrāniem kopā? No kā tu slēpies aiz šiem stikliem? Cik liela tavas dzīves daļa nāk pie tevis caur ekrānu? Vai skatīties uz lietām ir tikpat aizraujoši kā darīt tās? Vai tev ir pietiekami daudz enerģijas? Kāpēc? Cik stundas dienā tu guli? Kā tevi ietekmē laika plūsmas standartizācija, kas ir ieviesta tikai tādēļ, lai sinhronizētu tavu darbību ar miljoniem citu cilvēku darbību? Cik ilgi tu vari iztikt, nezinot kāds ir pareizs laiks? Kas kontrolē tavas minūtes un stundas? Minūtes un stundas, kas veido tavu dzīvi. Vai tu taupi laiku? Kam tu to taupi? Vai tu vari noteikt vērtību brīnišķīgai dienai, kad ārā dzied putni un ļaudis pastaigājas? Cik daudz naudas par stundu tev jāsaņem, lai tu šādā laikā paliktu iekšā, turpinot pārdot lietas vai kārtot mapītes? Ko tādu tu vēlāk iegūsi, lai attaisnotu savu darbību šajā dienā?
Kā tevi ietekmē tas, ka esi iesprostots barā, anonīmas masas ieskauts? Vai bieži slēp cilvēkiem savas emocijas? Un kurš gatavo tev ēdienu? Vai tu mēdz gatavot ēdienu sev pats? Vai tu bieži ēd, stāvot kājās? Cik daudz tu zini par ēdienu, ko tu ēd, no kurienes tas nāk? Cik daudz tu tam uzticies? Ko mums atņem darbu atvieglojošas ierīces? Un domāšanu atvieglojošas? Kā tevi iespaido produktivitāte, kas par vērtīgu uzskata produktu, nevis procesu; nākotni, nevis tagadni, mirkli, kas kļūst arvien īsāks, kamēr mēs arvien ātrāk un ātrāk tiecamies nākotnē? Vai tu taupi laiku? Kam tu to taupi? Kā tevi ietekmē tas, ka tava kustība tiek novadīta iepriekš paredzamos ceļos – liftos, satiksmes autobusos, eskalatoros, šosejās un ietvēs? Kustoties, strādājot divdimensiju un trīsdimensiju koordinātu tīklos? Kā tevi ietekmē tas, ka tu tiec organizēts, imobilizēts un ieplānots tā vietā, lai klejotu, pārvietotos brīvi un spontāni? Rakājies pa miskastēm? (Zodz veikalā?) Cik liela ir tava kustības brīvība – brīva izvēle pārvietoties telpā, cik tālu vien tu vēlies, dodoties jaunos, vēl neatklātos virzienos? Kā tevi ietekmē gaidīšana? Gaidīšana rindā, gaidīšana sastrēgumā, gaidīšana, kad varēs paēst, autobusa gaidīšana, gaidīšana, kad drīkstēs iet uz tualeti – mācoties sodīt un ignorēt savas spontānās vēlmes? Kā tevi ietekmē savas iekāres iegrožošana ? Kā ietekmē seksuālo dziņu apspiešana, baudas atlikšana vai noliegšana, kam aizsākums meklējams bērnībā, kad iemācāmies apspiest visu, kas mūsos ir spontāns, visu, kas liecina par mūsu mežonīgo dabu, mūsu piederību dzīvnieku pasaulei? Vai bauda ir bīstama? Vai briesmas var būt līksmas?
Vai tev kādreiz ir nepieciešamas debesis? (Vai tu vēl joprojām tajās saskati daudz zvaigžņu?) Vai tev kādreiz ir nepieciešams redzēt ūdeni, lapas un lapotni, dzīvniekus? Spīdošas, mirgojošas un kustīgas? Vai tas ir iemesls, kāpēc tev ir mājdzīvnieks, akvārijs un istabas augi? Vai arī televizors ir tavs spīdošais, mirgojošais un kustīgais? Cik daudz tavas dzīves nāk no ekrāna, aizstājot neesošo? Ja par tavu dzīvi tiktu uzņemta filma, vai tu to skatītos? Kā tu jūties piespiedu pasivitātes situācijās? Kā tevi ietekmē nepārtraukti uzbrūkošā simbolu komunikācija, kad tu klīsti pa audio, vizuālo, iespiesto, reklāmas, video, radio un robotisko balsu zīmju mežu? Uz ko tās tevi mudina? Vai tev kādreiz ir nepieciešama vienatne, klusums, apcere? Vai tu atceries to? Domājot pašam(-ai) savas domas, nevis reaģējot uz stimulācijām? Vai ir grūti novērsties? Vai novēršanās ir tā lieta, kas nav atļauta? Kur tu vari atrast klusumu un vienatni? Nevis fona troksni, bet pilnīgu klusumu? Nevis vientulību, bet maigu vienatni? Cik bieži tu apstājies, lai uzdotu sev šādus jautājumus? Vai pieķer sevi, veicot simboliskas nežēlības? Vai bieži jūties tik vientuļš, ka pat vārdos nevar izteikt? Vai dažreiz nejūties tuvu mirklim, kad vari ZAUDĒT KONTROLI?
Mūsdienu pasaulē mūs automātiski kontrolē telpas, kurās mēs dzīvojam un pārvietojamies. Mūsu dzīvē mēs veicam noteiktus rituālus – darbu, “atpūtu”, patērēšanu, pakļaušanos -, jo pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir radīta tieši šīm lietām. Mēs visi zinām, ka lielveikali ir, lai iepirktos, kantori - lai strādātu, ironiski nosauktās “dzīvojamās istabas” – lai skatītos televizoru un skolas ir, lai pakļautos skolotājiem. Visām telpām, kurās mēs ieejam, ir iepriekš noteikta nozīme, un viss, kas nepieciešams, lai mēs izdarītu noteiktas kustības, ir noturēt mūs uz noteikta ceļa. Ir grūti atrast, ko citu darīt iepirkšanās centrā, izņemot skatīties uz precēm un tās pirkt ; un tā kā mēs esam pieraduši pie tā , ir grūti iedomāties darīt ko citu, izņemot to, kas no mums tiek gaidīts, nemaz neminot, ka darīt ko citu, ja tā padomā, tur ir vienkārši pretlikumīgi.
Pasaulē paliek arvien mazāk un mazāk brīvas, neattīstītas telpas , kur mēs varam atbrīvot savu ķermeni un prātu. Gandrīz katra vieta uz pasaules pieder kādam cilvēkam vai cilvēku grupai, kura jau iepriekš noteikusi šīs vietas nozīmi un uzrakstījusi recepti, kā to lietot: privātīpašums, iepirkšanās rajons, autostrāde, klase, nacionālais parks. Un mūsu iepriekš nosakāmie ceļi pasaulē ļoti reti noved mūs dažu vēl brīvo vietu tuvumā.
Vietas, kur domas un baudas var būt brīvas visās savās izpausmēs, tiek aizvietotas ar rūpīgi kontrolētām disnejlendveidīgām vidēm, kurās mūsu vēlmes tiek pārstrādātas un pārdotas mums atpakaļ. Pašiem piešķirt savu nozīmi pasaulei un pašiem radīt veidus, kā rotaļāties un darboties šajā pasaulē, ir nozīmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa; mūsdienās, kad mēs tik reti atrodamies vietās, kas mūs iedrošina piešķirt tām nozīmes pašiem, nav brīnums, ka tik daudz cilvēku jūtas izmisuši un iztukšoti. Tāpēc, ka pasaulē ir palicis tik maz šādu brīvu vietu, un mūsu ikdienas ceļi nekad mūs uz tām neved, mēs esam spiesti doties uz tādām vietām, kā izklaides un atpūtas parki, lai gūtu šķietamu (bet vismaz kaut kādu) pozitīvu saviļņojumu. Tādējādi patiesi piedzīvojumi, ko tā kāro mūsu sirdis, tiek aizstāti ar neīstiem piedzīvojumiem un jaunrades saviļņojums – ar iemācītu izrādes skatīšanos.
Mūsu laiks, tāpat kā mūsu telpa, ir pilnībā pārņemts un tiek kontrolēts; mūsu telpas sadalījums ir laika sadalījuma ārēja izpausme. Visa pasaule kustas un dzīvo, balstoties uz standartizētu laika sistēmu, kas radīta, lai sinhronizētu mūsu kustības visos planētas nostūros. Šajā lielajā sistēmā mūsu dzīve tiek pakļauta vispārējam režīmam, sākot ar darba laiku un stundu sarakstu skolā, autobusu kustības sarakstu un veikalu darba laikiem utt. Šis mūsu dzīves plānojums, kas aizsākas jau agrā bērnībā, gandrīz nemanāmi, tomēr ļoti dziļi mūs kontrolē – tāpēc mēs aizmirstam, ka dzīves laiks pieder mums un mēs varam to pavadīt, kā vēlamies, – tā vietā mēs domājam tādos jēdzienos kā “darba dienas”, “pusdienlaiks” un “brīvdienas”. Patiesi spontānu dzīve vairums no mums nespēj iedomāties; un tā sauktais “brīvais laiks” ir laiks, kas paredzēts nevis darbam, bet kaut kam citam. Cik bieži tev ir iespēja vērot saullēktu? Cik bieži tu izej pastaigāties saulainā pēcpusdienā? Ja tev tiktu negaidīti piedāvāts aizraujošs ceļojums šonedēļ, vai tu varētu tajā doties ?
Šīs ierobežotās telpas un saplānotie laiki kritiski ierobežo mūsu dzīves bezgalīgās iespējas. Bez tam tie arī tur mūs nošķirtus citu no cita . Darbā mēs pavadām ļoti daudz laika, veicot vienu noteiktu darba veidu kopā ar noteiktu cilvēku grupu piemērotā, ierobežotā telpā (vai vismaz vidē – kā, piemēram, celtnieki un pagaidu darba strādnieki). Šāda ierobežota un atkārtojoša pieredze sniedz mums ļoti šauru skatu uz pasauli, kā arī attur mūs no saskarsmes ar cilvēkiem no dažādām atšķirīgām vidēm. Arī mājās mēs turpinām būt izolēti – mēs ieslēdzam sevi mazās kārbiņās, baidoties no tiem, ar kuriem kapitālisms ir apgājies vēl ļaunāk nekā ar mums, kā arī daļēji tāpēc, ka noticam paranojiskajiem apsardzes firmu apgalvojumiem. Mūsdienu guļamrajoni ir sabiedrības kapsētas – cilvēki atsevišķi iesaiņoti kastēs – gandrīz kā lielveikalos – iepakoti, lai ilgāk saglabātos svaigi… Betona sienas starp mums un kaimiņiem - šādos apstākļos ir grūti runāt par kādu sabiedrību un publisko telpu, it sevišķi tādu, kurā cilvēki ir savstarpēji ieguvēji no radošās darbības . Gan mūsu mājas, gan darbs mūs tur piesietus vienā vietā, stacionārus, nespējīgus ceļot pa pasauli, izņemot steidzīgos atvaļinājumus.
Pat mūsu ceļošana ir ierobežota un ierobežojoša. Visas modernās pārvietošanās metodes – automašīnas, autobusi, metro, vilcieni, lidmašīnas – mūs piesaistīta noteiktiem, nospraustiem ceļiem, vērojot apkārtējo pasauli caur stiklu – it kā mēs skatītos neinteresantu televīzijas pārraidi. Katrs no mums dzīvo personīgā pasaulē, kas pārsvarā sastāv no labi zināmiem virzieniem (darbs, pārtikas veikals, draugu dzīvoklis, krogs) ar atsevišķām saitēm starp tiem (sēžot mašīnā, stāvot tramvajā, kāpjot pa kāpnēm) un ļoti mazu iespēju sastapt ko neparedzētu vai atklāt kādu jaunu vietu. Cilvēks var izbraukt vairāku zemju autostrādes, tā arī nepamanot neko citu kā asfaltu un degvielas uzpildes stacijas, tāpēc, ka nav īsti izkāpis no mašīnas. Ieslodzīti savos ceļos, mēs nevar iedomāties brīvu ceļošanu – atklājumu ceļojumus, kur aiz katra pagrieziena slēpjas tiešs kontakts ar iepriekš neparedzamām situācijām un cilvēkiem.
Tā vietā, mēs pavadām laiku sastrēgumos, simtiem tādā pašā situācijā esošu cilvēku ieskauti, bet tomēr mašīnu dzelzs korpusu atdalīti viens no otra, tādējādi mēs viņus uztveram drīzāk kā objektus mūsu ceļā nevis, kā līdzcilvēkus. Mēs uzskatām, ka, izmantojot mūsdienu transporta līdzekļus, esam spējīgi vairāk ieraudzīt pasauli, bet patiesībā mēs ieraugām pavisam maz, ja vispār kaut ko… Uzlabojoties pārvietošanās iespēju veidiem, mūsu pilsētas izplešas arvien tālāk un tālāk ainavā. Kad vien palielinās ceļošanas attālumi, arvien vairāk ir nepieciešamas automašīnas, savukārt, palielinoties automašīnu skaitam, palielinās distances… un sākas viss no gala… Tā turpinoties, autostrādes un degvielas uzpildes stacijas vienā jaukā dienā aizvietos visu, kas ir ceļošanas vērts, – pirmkārt jau visu, kas vēl nav pārvērsts par tematiskiem atpūtas parkiem vai tūrisma objektiem.
Daži no mums uzlūko internetu kā “pēdējo cietoksni”, kur vēl ir iespējami atklājumi. Kibertelpa var sniegt un var arī nesniegt kādu brīvības iespēju, bet tikai tiem, kas to var atļauties lietot; bet pat, ja tā dod kādu krikumu brīvības, tad tikai ar noteikumu, ka savus ķermeņus mēs atstājam pie durvīm – brīvprātīga amputācija. Atceries, tu esi tikpat daudz ķermenis, cik prāts; vai tā ir brīvība – stundām ilgi nekustīgi sēdēt un skatīties uz mirgojošām gaismiņām monitorā, neizmantojot garšas, taustes un ožas sajūtas? Vai esi aizmirsis sajūtu, kad basas kājas skar mitru zāli vai sakarsušas pludmales smiltis, vai arī mitra meža un skuju smaržu? Vai atceries, kā smaržo tomātu laksti? Sveces gaismas mirdzums; skriešanas, peldēšanas, pieskaršanās saviļņojums?
Mūsdienās mēs varam pievērsties internetam, lai gūtu baudījumu, un nemaz nejusties pievilti, tāpēc, ka mūsu dzīve ir tik nebrīva un iepriekš paredzama, ka mēs esam aizmirsuši, kā var priecēt reāla kustība un darbība. Kādēļ samierināties ar aprobežoto brīvību, ko piedāvā kibertelpa, ja apkārtējā reālajā pasaulē ir tik daudz aizraujošu lietu, ko darīt? Mums ir jāskrien, jādejo, jāairē, jādzer, jāatklāj jaunas pasaules… kādas jaunas pasaules? Mums ir jāatklāj savi ķermeņi, savas maņas, telpa mums apkārt, un tad mēs to varam pārveidot par savu pasauli, kurai paši varam piešķirt nozīmes.
Šai nolūkā mums ir jāizgudro jaunas rotaļas. Rotaļas, kuras spēlēt atgūtajās šīs pasaules vietās – iepirkšanās centros, restorānos un klasēs, rotaļas, kas sagraus šīm vietām uzspiestās nozīmes un ļaus mums piešķirt tām nozīmes, kas atbilst mūsu vēlmēm un sapņiem. Mums ir nepieciešamas rotaļas, kas mūs atbrīvotu no ieslodzījuma, kas vienotu mūs kopā publiskajā telpā, kurā mēs varētu iegūt viens no otra sabiedrības un jaunrades. Tieši tāpat, kā dabas stihijas un spēka izlādes apvieno cilvēkus un pat kļūst aizraujošas (kā nekā tās ievieš kādu saviļņojošu dažādību viņu citādi tik viegli iepriekš paredzamajās dzīvēs), mūsu rotaļas apvienos mūs jaunās un aizraujošās nodarbēs. Mums būs dzejas lasījumi rūpnīcās, koncerti ielās, sekss pļavās un bibliotēkās, pikniki par velti supermārketos, gadatirgi uz šosejām…
Mums ir jāievieš jauna laika koncepcija, arī jauna ceļošanas modeļa koncepcija. Mēģini dzīvot bez pulksteņa, nesinhronizējot savu dzīvi ar visu tik ļoti aizņemto pasauli. Dodies garā ceļojumā ar kājām vai velosipēdu tā, lai tu sastaptos ar visu, kas atrodas starp sākuma un beigu punktiem, bez ekrāna starpniecības. Atklāj pats savu apkārtni, dodoties uz jumtiem un skatoties aiz stūriem, kurus tu nemaz iepriekš nebiji manījis – tu būsi patiesi izbrīnīts, cik daudz pārsteidzošu piedzīvojumu tur slēpjas un gaida tevi!